Air koncerts.
Devos uz koncertu patīkami satraukta dungojot pa laikam Sing Sang Sung...
Sākās koncerts... vecie labie... čerī balasom meitēns un plejgraund mīlestība... Vēl visvisādīgie smukumi, bet jauno paķērošo gabalu, ko kā izrādās puikas bija sacerējuši jaukajai Šarlotei Geinsbūrai tā arī nesagaidīju.
Bet prieci'nš bija un Air noskaņa arī virmoja vispakārt fabrikai.
Thursday, December 10, 2009
Tuesday, December 8, 2009
Sunday, December 6, 2009
Saturday, December 5, 2009
Memory
Šodienas dziesma.
Touch me, it's so easy to leave me All alone with my memory Of my days in the sun If you touch me you'll understand what happiness is Look, a new day has begun
Tuesday, December 1, 2009
Bērnībā!
Stāsts, ko parasti pārsūta draugu draugu draugiem... bet jauki..
Reku arī es... sen!
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,
esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās
krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu
zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad
netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no
plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem
un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās
ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,
atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu
neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,
un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai
un vienīgi mēs
paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens
nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles
dzēra vairāki
cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu
konsoļu, CD, 165 TV
kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju
skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus
sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem
strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un
pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie
durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs
vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām
ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs
kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika
pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens
puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā
ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums
bija izvēles
brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā
vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no
šīs paaudzes,
tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās
līdz tam
laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu
krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3
cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem
nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā,
it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un
ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies
internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es
- Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus....
Reku arī es... sen!
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,
esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās
krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu
zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad
netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no
plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem
un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās
ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,
atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu
neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,
un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai
un vienīgi mēs
paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens
nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles
dzēra vairāki
cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu
konsoļu, CD, 165 TV
kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju
skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus
sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem
strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un
pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie
durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs
vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām
ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs
kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika
pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens
puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā
ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums
bija izvēles
brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā
vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no
šīs paaudzes,
tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās
līdz tam
laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu
krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3
cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem
nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā,
it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un
ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies
internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es
- Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus....
Friday, November 20, 2009
PLACEBO
Šis bij pilnīgi noteikti mans labākais Placebo koncis!
Lūk pāris bildes, ko atcerētis.
Ha! un jaunais bundzinieks, kas 2 reizes saplesa savu krekliņu! Rrrr
Bildes no delfi.lv
Lūk pāris bildes, ko atcerētis.
Ha! un jaunais bundzinieks, kas 2 reizes saplesa savu krekliņu! Rrrr
Bildes no delfi.lv
Tuesday, October 27, 2009
Sunday, October 25, 2009
LIETUS-SARGS
ES PACIESTU JEBKURU LIETUS DIENU, JA MAN BŪTU ŠĀDS LIETUSSARDZIŅŠ.
http://www.luluguinness.com
http://www.luluguinness.com
Saturday, October 24, 2009
Wednesday, October 21, 2009
Saturday, October 17, 2009
Tuesday, October 13, 2009
VĒL VIENS DIPLOMS pie sienas
Te nu ir laiks jūsu apsveikumiem!!!
Šodien oficiāli tiku pie mikropigmentācijas diploma un nu varu tetovēt ka prieks!
Tā ka tagad Tev jānāk pie manis pašai vai arī jāved pie manis savas draudzenes!
My diploma!
Šodien oficiāli tiku pie mikropigmentācijas diploma un nu varu tetovēt ka prieks!
Tā ka tagad Tev jānāk pie manis pašai vai arī jāved pie manis savas draudzenes!
My diploma!
Monday, October 12, 2009
Saturday, October 10, 2009
totaly in love
HARD TO IMPRSS"
PHOTOGRAPHED BY DANIEL JACKSON
STYLED BY SISSY VIAN
MAKE-UP BY LUCIA PICA
HAIR BY SHAY ASHUAL
STYLED BY SISSY VIAN
MAKE-UP BY LUCIA PICA
HAIR BY SHAY ASHUAL
Monday, October 5, 2009
Nedēļas Nogale Mana. (jeb dīvainais manā dzīvē)
Tātad sākšu ar to, ka brivdienas sākās citu dienu, ne tajā dienā, kurām tām istenībā būtu jāsākās.
BET es neizplūdīšu sīkumos, un sākšu stāstīt par 6dienu. (tā ir diena pēc tās dienas, kad ir bijusi ballīte)
Tātad es piemodos diezgan sagurušā omā un secināju, ka man ir atlicis pavisam maz laika, lai sakoptos un vestu sevi pilētas ielās. Noskaņojums man nebij īpaši labs, jo bija traki auksti un man bija jāsāk steigties uz muzeju, kurā izstādīti mani darbi...
Tas jau it kā nebūtu nekas nepatīkams, ja vien man tur nebūtu jāsēž 6dienas vakarā un jātēlo muzeja tantīte un jāskatās, ka tik kāds negramstās gar darbiem.
Tā nu es devos un pildīju savu godpilno pienākumu... bija diezgan garlaicīgi un arī nedaudz skumji, jo izstādes veidotāji manus darbus bija ļoti negīti pielikuši...
Šajā bildē manus darbus nevar redzēt un labi vien ir.....
Pa laikam gan parādījās kāds runātīgāks izstādes apmeklētājs, tad nu es nelaidu izdevību garām, lai parunātos un kliedētu savu garlaicību. Un jā, es apbrīnoju tās tantes, kas caurām dienām var sēdēt vienā punktā. Es sevi izklaidēju ar fočiku... reku šitā.
Kā jau var manīt man kājās bij manas mīļās sarkanās lakādas mafijas kurpes!
Un man tiešām nebija ko darīt tāpēc es bildēju pati sevi... re kādas man smukas košas adītās krelles!
Līdz...jaa, sita pulksten 19.00 un es varēju doties tālākās vakara gaitās!
Kas mani veda uz vēl neierastāku pasākumu (dīvainības ziņā) grupas Pent in dreams video klipa prezentācija.
Reku jums tīzerītis no jūtūba:
Reku arī viņi paši ar savu blondo menedžerīti. Un man nav smukākas bildes, jo man bija slinkums bildēt. Mēs ar Diānu dzērām Beiliju - un izrādījās, ka man garšo, un ka forši silda, kad ārā auksts!
Kad puiši bija nospēlējuši pāris savas dziesmas (man bij dikti skumji, jo izrādās viņu grupā vairs nav foršā vijolnieka.. nu es viņu nepazinu, bet man likās, ka viņš baigi forši spēlē)
Tad puikus sveica kkāda krievu dziedone.. kas bija diezgan šokējoši... bet mums bija par ko klusi paķiķināt.
Tad puikas sveica jaa...meitenes... jūs nekļūdaties... the one and only..... :D
Jā...es vēljoprojām nebeidzu vien brīnīties par savu 6dienu.
Izrādījās, ka tajā iestādījumā. kurā mēs atradāmies varēja arī spēlēt visādās spēles, kas domātas jauniešiem virs 18. Tā nu mēs kādā brīva mirklī devāmies tos baudīt.
Šiten mēs spiedām pogas uz dullo un neko nevinnējām.
Es dikti gribēju tādu automātu kā Lasvegasā, kur ripo ķirsīši, un tad kad vinnē, tad sāk skanēt mūzika, birs daudz naudas, no griestiem sāk birt papīra sniegs, un kazino īpašnieks man atnestu šampi!
Stop dreaming.... nu jā, tāda automāta nebij. Bet bija vēl šitāds..
Bet man bija žēl 1 Lata, lai to izmēģinātu.... Es turpināju spēlēt pie tā, kur ķirsīši, un NEKO nevinnēju.
BET
Mārtiņš reku spēlēja - un vinnējā kopumā 2Latus! forši. Bet pēc tam pie tā paša automāta apsēdās Trops un vinnēja 8 Latus - vēl foršāk... bet ar to arī mūsu azarts beidzās.
Mārtiņš iegādājās vēl saujiņu žetonu un iedāvināja tos grupai, lai viņi vinnē savu 1. miljonu paši. :)
Pēc tam Mārtiņš spēlēja smukās dziesmas... kā senāk...un visas dūdiņas čurāja biksiņās.... Mani māca nostaļģija... Bija ļoti skaisti!
Es biju tik aizgrābta ar Mārtiņa spēlējumu, ka aizmirsu viņam mest ar ziediem... un tā kā īstais mirklis tika nokavēts, es šos ziedus dāvāju Lejiņam... kas arī bija forši!
zibspuldze mūs abus ietekmē gluži pretēji! Modē melnie džemperi!
Un tad mēs devāmies uz Pērli...kur arī ļoti labi pavadījām laiku... un es satiku 10000000 gadus nesatikto Natalju! Pozitīvākais cilvēks uz pasaules! Patiesi!
reku akal var redzēt manas smukās kurpes, Nataļju un viņas lustīgo kaimiņu.
G.
BET es neizplūdīšu sīkumos, un sākšu stāstīt par 6dienu. (tā ir diena pēc tās dienas, kad ir bijusi ballīte)
Tātad es piemodos diezgan sagurušā omā un secināju, ka man ir atlicis pavisam maz laika, lai sakoptos un vestu sevi pilētas ielās. Noskaņojums man nebij īpaši labs, jo bija traki auksti un man bija jāsāk steigties uz muzeju, kurā izstādīti mani darbi...
Tas jau it kā nebūtu nekas nepatīkams, ja vien man tur nebūtu jāsēž 6dienas vakarā un jātēlo muzeja tantīte un jāskatās, ka tik kāds negramstās gar darbiem.
Tā nu es devos un pildīju savu godpilno pienākumu... bija diezgan garlaicīgi un arī nedaudz skumji, jo izstādes veidotāji manus darbus bija ļoti negīti pielikuši...
Pa laikam gan parādījās kāds runātīgāks izstādes apmeklētājs, tad nu es nelaidu izdevību garām, lai parunātos un kliedētu savu garlaicību. Un jā, es apbrīnoju tās tantes, kas caurām dienām var sēdēt vienā punktā. Es sevi izklaidēju ar fočiku... reku šitā.
Līdz...jaa, sita pulksten 19.00 un es varēju doties tālākās vakara gaitās!
Kas mani veda uz vēl neierastāku pasākumu (dīvainības ziņā) grupas Pent in dreams video klipa prezentācija.
Reku jums tīzerītis no jūtūba:
Kad puiši bija nospēlējuši pāris savas dziesmas (man bij dikti skumji, jo izrādās viņu grupā vairs nav foršā vijolnieka.. nu es viņu nepazinu, bet man likās, ka viņš baigi forši spēlē)
Tad puikus sveica kkāda krievu dziedone.. kas bija diezgan šokējoši... bet mums bija par ko klusi paķiķināt.
Tad puikas sveica jaa...meitenes... jūs nekļūdaties... the one and only..... :D
Izrādījās, ka tajā iestādījumā. kurā mēs atradāmies varēja arī spēlēt visādās spēles, kas domātas jauniešiem virs 18. Tā nu mēs kādā brīva mirklī devāmies tos baudīt.
Es dikti gribēju tādu automātu kā Lasvegasā, kur ripo ķirsīši, un tad kad vinnē, tad sāk skanēt mūzika, birs daudz naudas, no griestiem sāk birt papīra sniegs, un kazino īpašnieks man atnestu šampi!
Stop dreaming.... nu jā, tāda automāta nebij. Bet bija vēl šitāds..
BET
Mārtiņš reku spēlēja - un vinnējā kopumā 2Latus! forši. Bet pēc tam pie tā paša automāta apsēdās Trops un vinnēja 8 Latus - vēl foršāk... bet ar to arī mūsu azarts beidzās.
Mārtiņš iegādājās vēl saujiņu žetonu un iedāvināja tos grupai, lai viņi vinnē savu 1. miljonu paši. :)
Un tad mēs devāmies uz Pērli...kur arī ļoti labi pavadījām laiku... un es satiku 10000000 gadus nesatikto Natalju! Pozitīvākais cilvēks uz pasaules! Patiesi!
G.
Subscribe to:
Posts (Atom)